Ūdens kvalitāte

Ikgadējie virszemes ūdeņu stāvokļa pārskati tiek gatavoti, apkopojot virszemes ūdeņu – upju un ezeru – ūdens kvalitātes monitoringa datus. Tiek izvērtēta ūdeņu ekoloģiskā kvalitāte, prioritāro zivju ūdeņu kvalitāte, nitrātu, kā arī prioritāro, īpaši bīstamo un bīstamo vielu saturs ūdenī, kas tiek novērots saskaņā ar Nacionālo monitoringa programmu. Tiek sniegts hidroloģisko un meteoroloģisko apstākļu – ūdeņu stāvokli ietekmējošu faktoru – raksturojums. Pārskatos apkopotā informācija palīdz novērtēt progresu pretī ūdens apsaimniekošanas pamatmērķa – laba ūdeņu stāvokļa – sasniegšanai. 

Ūdens kvalitātes novērtējums

2001.gads

 2002.gads

 2003.gads

 2004.gads

 2005.gads

 2006.gads

 2007.gads

2008.gads

2009.gads

 2010.gads

2013.gads

2014.gads

2015.gads

 

 

 

 

 

 

Virszemes ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes novērtēšana ir daudzpakāpju process, kas ietver sevī sekojošus soļus:

  1. ūdeņu tipoloģijas izstrāde;
  2. ūdensobjektu (ūdens apsaimniekošanas vienību) robežu noteikšana, balstoties uz izstrādāto ūdeņu tipoloģiju;
  3. dabiskā jeb references stāvokļa noteikšana katram ūdeņu tipam, katram vērtēšanā izmantotajam kvalitātes parametram;
  4. kvalitātes noteikšana ūdensobjektiem, izvērtējot, cik lielā mērā katru ūdensobjektu raksturojošie kvalitātes parametri atšķiras no references stāvokļa. Jo lielāka atšķirība, jo sliktāka kvalitāte.

Izvērtējot katra kvalitātes parametra atšķirības pakāpi no references stāvokļa, to iedala vienā no piecām kvalitātes klasēm:

eko_klases.JPG

Pēc tam, izdarot novērtējumu ūdensobjektam kopumā, izmanto principu, kas angliski tiek dēvēts par „one out – all out”. Tas nozīmē, ka ūdensobjekta kopējo ekoloģisko kvalitāti nosaka pēc sliktākā rādītāja.

Virszemes ūdeņu ķīmiskā kvalitāte tiek izteikta divās kvalitātes klasēs (laba vai slikta), atkarībā no bīstamo vielu koncentrācijām ūdenī. Laba ūdens ķīmiskā kvalitāte nozīmē, ka bīstamo vielu koncentrācijas nepārsniedz normatīvajos aktos noteiktos robežlielumus.

Tāpat normatīvajos aktos ir noteikti robežlielumi, ko nedrīkst pārsniegt prioritārajos zivju ūdeņos un nitrātu jutīgajās teritorijās. Visi augstākminētie kritēriji kopā sniedz priekšstatu par virszemes ūdeņu kopējo ekoloģisko statusu. Šī pieeja ir noformulēta Ūdens struktūrdirektīvā.