Ģeotermālie resursi

Latvijā zemes dzīlēs ir vairāki pazemes ūdeņu horizonti, kurus iespējams izmantot siltuma un karstā ūdens apgādei, lauksaimniecībā, zivsaimniecībā un balneoloģijā. Praktiskai izmantošanai nozīmīgākie ģeotermālie resursi (zemes siltums) saistīti ar pazemes ūdeņiem kembrija un devona vecuma nogulumos. Pazemes ūdeņu temperatūru šajos nogulumos nosaka galvenokārt Zemes iekšējās siltumplūsmas intensitāte, kura ir ļoti atšķirīga dažādos Latvijas reģionos. Konstatēts, ka visaugstākā pazemes ūdeņu temperatūra ir kembrija nogulumos Kurzemes dienvidrietumos, kā arī Elejas-Jelgavas apkaimē.

Kembrija pazemes ūdens kompleksā tiek izdalītas divas hidrotermālās zonas ar paaugstinātu temperatūru. Pirmā zona stiepjas uz dienvidiem un dienvidaustrumiem no Liepājas, temperatūra šajā zonā 1192-1714 m dziļumā sasniedz 38-62 oC. Otrā zona plešas no Jūrmalas līdz robežai ar Lietuvu. Tās dienvidu daļā, kas pazīstama kā Elejas ģeotermālā anomālija, kembrija rezervuāra ūdens temperatūra 1100-1436 m dziļumā ir 33-55 oC.

Devona Pērnavas-Ķemeru pazemes ūdens kompleksā, tāpat kā zemāk iegulošajos pazemes ūdens horizontos, paaugstinātas temperatūras zonas atrodas Latvijas dienvidrietumos un centrālajā daļā. Dienvidrietumu zonā kompleksa ūdens temperatūra 600-775 m dziļumā sasniedz 20-30 oC, bet Elejas ģeotermālās anomālijas rajonā 400-584 m dziļumā - 20-30 oC.

Tomēr Latvijas lielākajā daļā devona pazemes ūdens kompleksa ūdens temperatūra mainās 7.5-20 oC robežās. Kurzemes centrālajā daļā atrodas minimālo temperatūru (4-7 oC)  zona.

Kopumā apmēram 15-20 tūkstoši km2 liela teritorija tiek vērtēta kā perspektīva ģeotermālās enerģijas jeb zemes siltuma izmantošanai. Ap 85% ģeotermālās enerģijas (slāņos, kuru ūdens temperatūra pārsniedz 25 grādus) ir koncentrēta kembrija nogulumos. Ģeotermālā ūdens zonas ģeogrāfiskās robežas ievērojami paplašinās, ja izmantos devona siltos ūdeņus (temperatūra 10-25 grādi) siltuma un karstā ūdens apgādei ar siltumsūkņu palīdzību.