Dolomīts

Dolomīts ir viens no galvenajiem mehāniski izturīgu akmens materiālu avotiem Latvijā. Ģeoloģiskajā griezumā tie veido augšdevona Pļaviņu, Daugavas un Stipinu svītas karbonātiežu slāņkopu. Mehāniski izturīgi un salturīgi dolomīti plaši izplatīti Latvijas centrālajā un austrumu daļā, kur arī atrodas lielākās atradnes un prognozēto krājumu laukumi.

Dolomītu Latvijā galvenokārt izmanto šķembu ražošanai. Atradņu izpētē lielākā uzmanība ir bijusi pievērsta iežu fizikāli mehānisko īpašību noteikšanai, mazāk to ķīmiskajam sastāvam.

Visblīvākais un izturīgākais dolomīts, kuru drupinot iegūstamas augstas stiprības klases šķembas, izpētīts Biržu atradnē (Jēkabpils raj.). Arī Aiviekstes, Degļevas, Dārzciema, Pērtnieku un Tūrkalnes atradnēs ir atsevišķi ļoti izturīga dolomīta slāņi. Praksē no Latvijas dolomīta iegūst šķembas, kas atbilst 400, 600, 800 stiprības klasei. Dažās atradnēs produktīvajā slāņkopā sastopami mālu un merģeļu starpslāņi kā arī karsta procesā pārveidotu iežu lēcas, kas apgrūtina ieguvi un pazemina šķembu kvalitāti.

Mehāniski izturīgākais dolomīts ir arī ķīmiski tīrākais un satur vairāk par 90% CaCO3+MgCO3. No tā var ražot būvkaļķi un dolomīta miltus. Visu iepriekšminēto svītu nogulumos sastopams mazplaisains dolomīts, kas piemērots kā būvakmens vai apdares materiāls. Tomēr dolomīta izmantošanas iespējas citās nozarēs, piemēram stikla ražošanā vai metalurģijas vajadzībām nav pietiekami pētītas.

Derīgā slāņa biezums dažādās atradnēs ir atšķirīgs un mainās vidēji no 4 - 5 m Kalnciema II un Iecavas atradnēs, līdz 20 -25 m Pērtnieku un Degļevas atradnēs, kur dolomīts iegūstams vairākpakāpju karjerā. Viss dolomīts ir apūdeņots, un tā ieguve saistīta ar lielākiem vai mazākiem ūdens novadīšanas darbiem